Biezinātāji ir ļoti dažādi, un to sagatavošanas metodes atšķiras atkarībā no veida. Parasti biezinātājus ar zemu-molekulāro- svaru ir samērā vienkārši pagatavot; piemēram, zemas-molekulāras-neorganiskie biezinātāji tiek kombinēti ar virsmaktīvām vielām, lai sabiezinātu; ētera/amīna oksīda biezinātājus sagatavo oksidācijas reakcijās; un esteru biezinātājus var iegūt tiešā esterifikācijas ceļā. Biezinātāji ar lielu-molekulāro-masu ieņem lielāku tirgus daļu. Papildus neorganiskiem un dabīgiem lielmolekulāriem{10}}biezinātājiem lielākā daļa tiek sagatavoti, izmantojot emulsijas polimerizāciju un reversās emulsijas polimerizāciju, bet daži izmanto šķīduma polimerizāciju, lielapjoma polimerizāciju un nokrišņu polimerizāciju.
Šķīduma polimerizācija
Šķīduma polimerizācija attiecas uz šķīdinātājā izšķīdinātu monomēru un iniciatoru utt. polimerizācijas procesu. Tās sastāvdaļas parasti ir polimēru monomēri, eļļā -šķīstošie/ūdenī-šķīstošie iniciatori, šķīdinātājs/ūdens.
Šķīduma polimerizācijas pētījumi galvenokārt ir vērsti uz poliakrilskābes biezinātāju sagatavošanu. Tā īpašība ir tāda, ka sagatavošanas procesā ir nepieciešams liels daudzums šķīdinātāja, lai polimēru izšķīdinātu. Lielākā daļa šo šķīdinātāju nešķīst ūdenī, un ir nepieciešama turpmāka pārstrāde. Tāpēc izmaksas ir augstas, un tas arī kaitē vides aizsardzībai. Lielapjoma polimerizācija
Lielapjoma polimerizācija ir monomēra paš{0}polimerizācijas process, ko ierosina vai paātrina siltuma avots (gaisma, siltums, starojuma enerģija utt.) ar mazu iniciatoru/katalizatoru vai bez tā. Šai metodei ir zemas prasības attiecībā uz monomēriem, tai nav nepieciešama šķīdinātāja šķīdināšana, un tiek iegūti produkti ar maz piemaisījumu un augstu tīrības pakāpi. Pēdējos gados daži pētnieki ir sākuši izmantot lielapjoma polimerizāciju (divu-pakāpju metodi), lai sagatavotu asociatīvos poliuretāna biezinātājus, vispirms lielapjoma polimerizējot poliuretāna prepolimēru un pēc tam beidzot-aptverot to ar garas-ķēdes taukspirtu, lai iegūtu produktu.
Emulsijas polimerizācija
Emulsijas polimerizācija attiecas uz procesu, kurā monomērus vienmērīgi izkliedē ūdenī, mehāniski maisot ar emulgatora palīdzību, veidojot emulsiju, un pēc tam pievieno iniciatoru, lai iniciētu monomēra polimerizāciju.
Emulsijas polimerizācija var uzņemt lielāku reakcijas ātrumu, iegūst polimērus ar lielāku molekulmasu, ir viegli kontrolējama ražošanā un ļauj viegli noņemt atlikušos monomērus. Pamatojoties uz šīm priekšrocībām, šīs sagatavošanas metodes izpēte un attīstība ir bijusi strauja. Akrila biezinātājiem ir lieliskas sabiezēšanas un suspendēšanas īpašības, un tie ir saderīgi ar gandrīz visām nejonu, anjonu, amfoteriskām virsmaktīvām vielām un daudziem katjonu polimēriem, tādējādi piesaistot pētnieku uzmanību.
Reversās emulsijas polimerizācija
Reversās emulsijas polimerizācija attiecas uz polimerizāciju, kurā ūdenī -nešķīstošs organiskais šķīdinātājs un ūdenī -šķīstošs monomērs veido emulsiju ūdenī-eļļā- emulgatora iedarbībā.
Šī metode ir ātra, viegla un nodrošina augstu molekulmasu un salīdzinoši tīrus produktus. Gan tā sabiezošais efekts, gan elektrolītu izturība ir pārāka par emulsijas polimerizācijas īpašībām.
Reversās emulsijas polimerizācijas rezultātā iegūtie biezinātāju veidi ir līdzīgi tiem, kas iegūti ar emulsijas polimerizāciju, galvenokārt poliakrilskābes biezinātāji. Salīdzinot ar emulsijas polimerizāciju, reversās emulsijas polimerizācija ir piemērotāka elektrolītu -izturīgu biezinātāju sagatavošanai. Var ieviest jaunas tehnoloģijas, kuru pamatā ir reversās emulsijas polimerizācija, piemēram, radiācijas polimerizācija, lai sagatavotu drukas biezinātājus, ļaujot mākslīgi kontrolēt polimerizācijas ātrumu un izvairīties no pārmērīgi straujām reakcijām.
Nokrišņu polimerizācija
Pētījumi par biezinātāju sagatavošanu ar nokrišņu polimerizāciju ir salīdzinoši ierobežoti. Parasti tas ietver nogulsnes pievienošanu organiskā šķīdinātāja (benzola, toluola vai alkānu utt.) un akrilskābes monomēru maisījumam, lai iegūtu prekursoru nogulsnes, kuras pēc tam žāvē vai kalcinē.
Salīdzinot ar reversās emulsijas polimerizāciju, nokrišņu polimerizācija rada produktus ar vājām sabiezēšanas īpašībām un jutīgumu pret elektrolītiem. Dažu komonomēru (piemēram, oktadecilmetakrilāta) ievadīšana polimērā var uzlabot tā elektrolītu pretestību.
